Zināšanas aiz skaņas

Kāpēc 440? Un kāpēc ne?

Lai orķestris skanētu saskaņoti, visi vienojas par atskaites toni — kamertoni. Šodien tas ir 440 hercu. Tā nav dabas konstante, bet gan vienošanās: 1939. gadā pieņemta starptautiskā konferencē Londonā, 1955. gadā ISO to pārņēma kā ieteikumu, 1975. gadā nostiprināta kā standarts ISO 16.

432 Hz ir kamertonis, uz kuru Radio 432 ir iestatīts pēc noklusējuma. Tas ir aptuveni 32 centus zemāk par kamertoni 440 Hz — nepilnu trešdaļu puštoņa. Visi toņi tādējādi pazeminās vienmērīgi; mūzika paliek tā pati, tikai nedaudz zemāka.

Izmērāms ir tieši tas: toņa augstums, attālums centos, koeficients 54/55. Viss pārējais — siltāks, apaļāks, patīkamāks — ir piedēvējums un subjektīva dzirdes izjūta. Radio 432 par to neko neapgalvo, bet ļauj tev pašam salīdzināt: pārslēdz, ieklausies, izlem.

Mērījuma robežas

Ne katru mūziku var izmērīt vienādi labi

Tiek mērīta skaņa, kas sasniedz tevi — tas ir mērījums, nevis absolūta patiesība.

Klasiskajā mūzikā bieži pārklājas daudzi instrumenti, tam pievienojas koncertzāles atbalss — atsevišķie toņu augstumi tādēļ saplūst spēcīgāk nekā tad, ja skan tikai viena balss vai instruments. Tehno un līdzīgā elektroniskajā mūzikā daudz kas apzināti atrodas ļoti zemu (basi) vai ļoti augstu (hi-hats, troksnis) un tādējādi ārpus diapazona, kurā toņa augstumu var skaidri noteikt.

Daži ieraksti vēsturiski nav ierakstīti tieši uz 440 Hz, vai to toņa augstums vēlāk nedaudz nobīdījies lentes ātruma un digitalizācijas dēļ — pie Bītliem tas ir zināms fakts. Radio 432 tādā gadījumā godīgi izmēra to, kas ierakstā patiešām ir, pat ja tā nav gaidītā vērtība.

Atsevišķa balss vai atsevišķs instruments: rādītājs stāv mierīgi — toni var labi noteikt.

Daudz instrumentu cits virs cita vai ļoti zemas/augstas skaņas: rādītājs svārstās — toni var noteikt tikai nedroši.

Padziļināti